Inonotus leporinus

Zaķu spulgpiepe Inonotus leporinus (Fr.) Gilb. & Ryvarden

Sugas apraksts: augļķermeņi viegadīgi. Cepurītes sēdošas (reti ar nelielu kātiņu), to augšpuse sākumā pelēkbrūna, vēlāk kļūst kanēļa vai rūsas brūna. Virspuse sākumā samtaina, vecākiem augļķermeņiem kļūst vairāk vai mazāk gluda. Svaigi augļķermeņi ir mīksti un gaļīgi, izkaltuši - sausi un trausli. Cepurīte 3–8 cm plata, līdz 12 cm gara, 3–20 mm bieza. Mala samērā asa, plāna, augošiem augļķermeņiem - gaišāka (bālgana, dzeltenīga). Poru virsma augošiem indivīdiem ir bālgani dzeltena, pieskārienu vietās uzreiz kļūst tumšāka. Vēlāk poru virsma kļūst kanēļkrāsā vai rūsas brūna. Poras sākumā apaļas līdz nedaudz stūrainas, 3–4 uz milimetru, vēlāk neregulāras. Poru slānis līdz 1 cm biezs. Augļķermeņi parādās vasaras beigās un rudenī. Aug dakstiņveidā gan nelielās grupās, gan lielākās grupās, kas bagātīgi klāj egles stumbeni.  

Ekoloģija: augļķermeņi attīstās galvenokārt uz stāvošas egļu mirušās koksnes - stumbeņiem un sausokņiem, reti - uz kalstošām, bet vēl dzīvām eglēm. Latvijā ir arī viens novērojums uz lapegles stumbra pamatnes. Citur novērota arī uz priedes un baltegles. Latvijā reti sastopama gandrīz visā teritorijā, nav konstatēta Zemgalē. 

Piemērotākie biotopi: Veci vai dabiski boreāli meži (9010*) un Lakstaugiem bagāti egļu meži (9050). Iespējams konstatēt arī citos biotopos, piemēram, Veci jaukti platlapju meži (9020*), ja tajos atrodami egļu stumbeņi un sausokņi. Reizēm sastopama arī jaunākās egļu audzēs. 

Līdzīgās sugas: sugu var sajaukt ar liesmaino egļpiepi, it īpaši vecus augļķermeņus. Atšķirība labi redzama šķērsgriezumā. Lai arī abām sugām veciem augļķermeņiem mīkstums ir oranžā krāsā, stobriņu slānis atšķiras. Zaķu spulgpiepei labi redzams līdz 1 cm biezs, pelēcīgi brūngans stobriņu slānis. Liesmainajai egļpiepei tas saglabājas oranžs, nav redzama izteikta atšķirība starp slāņiem. 

Apdraudējumi: mežizstrāde samazina sugai piemērotu dzīvotņu pieejamību.

Foto: Harekjuke Pelloporus leporinus (Fr.) Krieglst. / Artsdatabanken.no. Autors: Tom Hellik Hofton, CC BY 3.0 licence.